Pārejas posms kā "sliekšņa pieredze"

Pārejas posms nerodas tukšā vietā. To bieži iezīmē ārējas pārmaiņas, piemēram, pārcelšanās, darba maiņa, jaunas attiecības, studiju virziena maiņa vai negaidīti dzīves pavērsieni. Tajā pašā laikā "fonā" paliek visa iepriekšējā pieredze, priekšstati par sevi, gaidas attiecībā uz nākotni un nereti arī jau iztēlē radīts jaunās realitātes tēls. Nonākot šajā posmā cilvēks it kā atrodas uz durvju sliekšņa - starp to, kur reiz bijis, un to, kur nonāks. 

Šis slieksnis līdztekus pozitīvai ziņkārībai par jauno un gaidām var sev līdz nest arī diskomfortu, pastiprinātu jūtību pret šo nenoteiktības brīdi, kādējādi bieži klātesošs ir stress un jautājumi, kas skar mūsu identitātes kodolu. Kas es esmu, vai būšu, jaunajā situācija, pārkāpjot durvju slieksni?

Kā rakstā "The Impact of Transitions and How to Cope with them" (2021) atzīmē tā autore, ne visi pārejas posmi ir vienādi. Daži ir gaidīti, respektīvi, pārmaiņas, kurām apzināti gatavojamies un kuras reizēm pat ilgojamies piedzīvot. Citi mūs pārsteidz nesagatavotus, liekot ātri pārskatīt līdzšinējo kārtību. Ir arī tā sauktās “ne-notikumu” pārejas jeb situācijas, kurās pārmaiņas saistītas ar kaut ko, kas nav noticis, bet uz ko esam cerējuši. Savukārt dažas pārmaiņas sākotnēji var palikt nepamanītas, līdz kādā brīdī atskatoties saprotam, cik būtiski tās tomēr ir mainījušas mūsu dzīves virzienu.

Lai arī šo pieredžu formas atšķiras, tās vieno mirklis, kurā vecais vēl nav pilnībā atkāpies, jaunais vēl nav nostiprinājies. Dziļi tranformējoši posmi, kas nereti prasa pacietību un, es teiktu, maigumu pret sevi.

Ja atskatos uz savu dzīvi, tad kā vienu no spilgtākajiem pārejas posmiem, varu minēt pārcelšanos no Latvijas uz Rumāniju. Līdz ar šo soli mainījās ne tikai mans ierastais ikdienas ritms, bet arī daļa no manas profesionālās identitātes. No malas, iespējams, tas izskatījās kā strukturēts, drosmīgs un pārdomāts lēmums, taču iekšēji tas tomēr bija piepildīts ar jautājumiem par virzību. Kas no līdzšinējā paliks nemainīgs, ko varu paņemt līdz un kas ir jāatlaiž... Atceros arī smagus brīžus, kuros piedzīvoju iesprūduma sajūtu, lai arī atrados jaunā vidē, kas bija man atbalstoša. Kā vēlāk dzirdēju kursos, tāda ir pārejas posmu, arī krīžu pārvarēšanas, daba - adaptācija, iekšēja pārkārtošanās, robežlīnija starp veco un jauno.

Aprakstītajā pārejas posmā es sev jautāju - ko es patiesībā vēlos? Atbilde neatnāca vienā dienā, taču arvien skaidrāk un skaidrāk sāka izgaismoties manas atslēgas vērtības, ar kurām strādāju - izglītība, izaugsme, radīšana un dalīšanās ar citiem. Tās ir jomas, kurās jūtos dzīva un kuras, neatkarīgi no konteksta, turpina atkārtoties manā dzīvē kā sava veida orientieri. Tā virzībai pietuvojās arī skaidrība. 

Šajā laikā es apzināti meklēju gan telpu refleksijai, gan izaugsmei -  piedalījos supervīzijās pedagogiem, devos uz individuālām koučinga sesijām, turpināju mācīties, veidoju jaunas sadarbības. Tas palīdzēja paplašināt skatījumu un skaidrāk ieraudzīt, kas manā pieredzē saistīts ar ārējiem apstākļiem un kas patiesi pieder manai identitātei, ir saistīts ar manām vērtībām.

Atskatoties jāteic, ka pārejas posms vai "sliekšņa pieredze," kā to metaforiski nosaucu, nav tikai par pielāgošanos jaunajai realitātei, bet arī par dziļāku sevis iepazīšanu un pieņemšanu. 

Krista Kristiāna Kristapsone

izaugsmes veicinātāja, jaunatnes darbiniece, biedrības "Youth Initiative Center "Involvement for Change"" vadītāja

Izaugsme sākas ar satikšanos ar sevi

Strādājot ar jauniešiem un pieaugušajiem, es redzu, cik bieži mēs skrienam uz priekšu, pirms esam sev pajautājuši divus ļoti nozīmīgus jautājumus: (1) kas es patiesībā esmu un (2) kāpēc tas mani ir svarīgi? 

Mēs dzīvojam laikā, kas mudina kustēties ātri. Sasniegt, pilnveidoties, izmantot iespējas, neatpalikt. Ja dodamies, skrienam, darām - tas izskatās pēc nemitīgas izaugsmes, taču nereti šī kustība notiek bez apzināta virziena, jo vēl neesam paguvuši apstāties, lai ieklausītos sevī. Vai kustība bez apzinātības ir izaugsme?

No malas kustība bieži izskatās pēc attīstības, jo mēs darām vairāk, sasniedzam vairāk, piedzīvojam vairāk, taču ne katra kustība nozīmē virzību uz priekšu, ne tā? Dažkārt tā ir tikai skrējiena turpināšana, laika aizpildīšana, neuzdodot sev jautājumu, kurp patiesībā dodamies.

Arī es ilgu laiku dzīvoju ar klusām, bet neatlaidīgām bailēm kaut ko palaist garām - iespējas, sadarbības, satikšanās, vēl neatvērtas durvis. Bija iesakņojusies pārliecība, ka izaugsme nozīmē teikt “jā” pēc iespējas vairāk, turpināt paplašināt darāmo darbu sarakstu un vienmēr būt kustībā. Taču jāatzīst, ka tā nav.

Nesenā koučinga sesijā ar savu ilgtermiņa klienti, mani īpaši uzrunāja klientes atziņa, ka izaugsme ne vienmēr sākas ar pēkšņām pārmaiņām. Jā, nenoliedzami, ka pārmaiņas var mūs izkustināt, atvērt jaunu posmu vai iedot impulsu, kas bieži ir nepieciešams. Bet, kad kustamies, kustībai ir vajadzīgs virziens.

Tādēļ patiesa izaugsme bieži sākas ar drosmīgu apstāšanos, ar brīdi pirms nākamo soļu speršanas, kur esam godīgā sarunā ar sevi: vai tas virziens ir "mans virziens"?

Atzīšos, ka šo man nākas sev atgādināt joprojām. Izaugsme nav tikai drosme doties uz priekšu, - tā ir arī drosme uz mirkli apstāties.

Krista Kristiāna Kristapsone,

izaugsmes veicinātāja, jaunatnes darbiniece un biedrības "Youth Initiative Center "Involvement for Change"" vadītāja