Izaugsme sākas ar satikšanos ar sevi
Strādājot ar jauniešiem un pieaugušajiem, es redzu, cik bieži mēs skrienam uz priekšu, pirms esam sev pajautājuši divus ļoti nozīmīgus jautājumus: (1) kas es patiesībā esmu un (2) kāpēc tas mani ir svarīgi?
Mēs dzīvojam laikā, kas mudina kustēties ātri. Sasniegt, pilnveidoties, izmantot iespējas, neatpalikt. Ja dodamies, skrienam, darām - tas izskatās pēc nemitīgas izaugsmes, taču nereti šī kustība notiek bez apzināta virziena, jo vēl neesam paguvuši apstāties, lai ieklausītos sevī. Vai kustība bez apzinātības ir izaugsme?
No malas kustība bieži izskatās pēc attīstības, mēs darām vairāk, sasniedzam vairāk, piedzīvojam vairāk, taču ne katra kustība nozīmē virzību uz priekšu, ne tā? Dažkārt tā ir tikai skrējiena turpināšana, laika aizpildīšana, neuzdodot sev jautājumu, kurp patiesībā dodamies.
Arī es ilgu laiku dzīvoju ar klusām, bet neatlaidīgām bailēm kaut ko palaist garām - iespējas, sadarbības, satikšanās, vēl neatvērtas durvis. Bija iesakņojusies pārliecība, ka izaugsme nozīmē teikt “jā” pēc iespējas vairāk, turpināt paplašināt darāmo darbu sarakstu un vienmēr būt kustībā. Taču jāatzīst, ka tā nav.
Nesenā koučinga sesijā ar savu ilgtermiņa klienti, mani īpaši uzrunāja klientes atziņa, ka izaugsme ne vienmēr sākas ar pēkšņām pārmaiņām. Jā, nenoliedzami, ka pārmaiņas var mūs izkustināt, atvērt jaunu posmu vai iedot impulsu, kas bieži ir nepieciešams. Bet, kad kustamies, kustībai ir vajadzīgs virziens.
Tādēļ patiesa izaugsme bieži sākas ar drosmīgu apstāšanos, ar brīdi pirms nākamo soļu speršanas, kur esam godīgā sarunā ar sevi: vai tas ir virziens ir "mans virziens"?
Atzīšos, ka šo man nākas sev atgādināt joprojām. Izaugsme nav tikai drosme doties uz priekšu, - tā ir arī drosme uz mirkli apstāties.
Krista Kristiāna Kristapsone,
izaugsmes veicinātāja, jaunatnes darbiniece un biedrības "Youth Initiative Center "Involvement for Change"" vadītāja